Radio vēsture

Radio vēsture

Pēc elektrības izgudrošanas, to sāka izmantot „pastnieka” lomā, kurš nogādā vajadzīgo informāciju zibenīgā ātrumā. Pa vadiem iemācījās pārraidīt elektriskos signālus, kuri varēja pārraidīt telegrammas un cilvēka balsi. Tā bija uzvara pār attālumu! Nu bet telefona vai telegrāfa vadus taču nevilksi līdzi aiz kuģa vai lidmašīnas, aiz vilciena vai automašīnas.

Uzbūvēt tiltu pār attālumu palīdzēja radio. Lai pārraidītu ziņojumus bez vadiem vajag tikai radioraidītāju un radiouztvērēju, kuri savā starpā ir saistīti ar elektromagnētiskajiem viļņiem, citādāk tos var saukt par radioviļņiem, kurus izstaro raidītājs un uztvērējs.

Radio vēsture sākas no pirmā radio uztvērēja, kuru izgudroja krievu zinātnieks A. Popovs 1895. gadā. Popovs konstruēja ierīci, kura pēc viņa vārdiem „aizvietoja cilvēkam trūkstošās elektromagnētiskās sajūtas” un kura reaģēja elektromagnētiskajiem viļņiem. Sākumā radio uztvērējs bija spējīgs sajust tikai atmosfēras elektriskos lādiņus – zibeni. Vēlāk tas iemācījās pieņemt un pierakstīt telegrammas, kuras tika pārraidītas pa radio. Ar savu izgudrojumu A. Popovs pielika punktu darbam, kuru veica liels skaits zinātnieku no visas pasaules.

Pirmo ķieģeli radio tehnikas fundamentā ielika dāņu profesors G. Ersteds, kurš bija spējīgs pierādīt, ka apkārt raidītājam ar strāvu rodas magnētiskais lauks. Vēlāk austriešu zinātnieks M. Faradejs pierādīja, ka magnētiskais lauks rada elektrisko strāvu. 19. gadsimta otrajā pusē viņa tautietis un viņa darbu turpinātājs D. Maksvels nonāca pie secinājuma, ka mainīgais magnētiskais lauks, uz kuru iedarbojas ar mainīgu strāvu rada apkārtējā laukā elektrisko lauku, kurš savukārt iedarbojas uz magnētisko lauku u. t. t. mainīgie elektriskie un magnētiskie lauki, savstarpēji iedarbojas viens uz otru, rada vienotu mainīgu elektromagnētisko lauku – elektromagnētisko vilni. Rodoties tajā vietā, kur ir vads ar strāvu, elektromagnētiskais lauks izplatās visumā ar gaismas ātrumu – 300 000 km/s, aizņemot lielāku un lielāku platību. D. Maksvels apgalvoja, ka gaismas viļņiem ir tieši tāda pati daba, kā viļņiem, kuri rodas apkārt vadam, kurā ir mainīga elektriskā strāva. Tie viens no otra atšķiras tikai ar viļņa garumu. Ļoti īsi viļņi arī ir redzamā gaisma.

Garākus elektromagnētiskos viļņus mācēja iegūt un izpētīt vācu fiziķis G. Hercs 1888. gadā. Bet viņš neredzēja sava izgudrojuma tālākos, praktiski pielietojamos ceļus. Tos ieraudzīja A. Popovs: balstoties uz Herca pētījumu rezultātiem, viņš radīja ierīci elektrisko „svārstību” uztveršanai un reģistrēšanai – radio uztvērēju.

Pirmais A. Popova uztvērējs pēc uzbūves bija ļoti vienkāršs: baterija, elektriskais zvans, elektromagnētiskā releja un stikla klausule ar metāla skaidām iekšpusē. Par raidītāju kalpoja dzirksteļu izlādētājs, kurš radīja elektromagnētiskās svārstības antenā, kuru Popovs pirmais pasaulē izmantoja bezvadu sakariem. Radioviļņu ietekmē, kurus uztvēra antena, metāliskās skaidas klausulē saķērās un sāka raidīt eklektisko strāvu no baterijas. Sāka darboties releja , ieslēdzās zvans, bet klausule saņēma vieglu satricinājumu, metālisko skaidu saķeršanās kļuva vājāka un tās bija gatavas uztvert nākošo signālu.

Turpinot eksperimentus un pilnveidojot ierīces A. Popovs lēnām , bet pārliecināti palielināja radiosakaru raidīšanas attālumu. Pēc 5 gadiem, pēc pirmā uztvērēja radīšanas sāka darboties regulāra bezvadu sakaru līnija 40 km attālumā. Pateicoties radiogrammai, kura tika pārraidīta pa šo līniju 1900. gada ziemā ledlauzis „Jermak”, izglāba zvejniekus, kurus vētra uz ledus gabala bija aiznesusi jūrā. Radio, kurš savu eksistēšanu sāka ar cilvēku glābšanu, kļuva par jaunu, progresīvu sakaru veidu 20. gadsimtā.